archive-lv.com


Web directory, archive
Search archive-lv.com:


Find domain in archive system:
archive-lv.com » LV » M » MUZIKASSAULE.LV

Total: 164

Choose link from "Titles, links and description words view":

Or switch to "Titles and links view".
  • Mūzikas Saule - Recenzijas
    priecē un ir apsveicami tomēr šim faktam kamermuzicēšanas kontekstā tovakar veidojās arī cita nokrāsa šķietami apslāpētāka zāles akustika un cauri klausītāju rindām nerimstoši cirkulēja trokšņainība sevišķi koncerta pirmajā daļā Šāda nemiera gaisotne zināmā mērā traucēja izbaudīt izjusto meitas un mātes saspēli Klāras Šūmanes opusā Trīs romances op 22 kurā Lienes Kļavas alts uzrunāja ar mainīgu emocionālo spriegumu un simpātiski būvētu tembrālo nianšu daudzveidību bet pianiste Dace Kļava izvēlējās atkāpties tādā kā attālinātākā pakārtotākā plānā iejūtīgi un elastīgi sekojot solistes stāstījumam Citādās proporcijās veidojās čellistes Gunas Āboltiņas un pianista Rūdolfa Vankas skatuviskā saspēle drīzāk vienlīdzīgā divu solistu partnerībā savstarpēji papildinošā un vienas elpas izteiksmē sakņotā No smalki trausliem skaņu putekļiem un pieklusinātiem čukstiem līdz spožas intensitātes žilbinošām skaņu lavīnām hameleoniski mainīga un abu mūziķu savstarpējās saspēles dzīvīguma caurausta izskanēja Heinca Holligera kompozīcija Romancendres Abu mākslinieku kopspēlē šis R Šūmaņa iedvesmotais opuss burtiski ar katru mirkli valdzināja arvien neatvairāmāk uzrunāja un ievilka kādā līdzdzīvošanas stāvoklī Līdzīgs piesaistes spēks raksturoja otru koncerta kulmināciju Normunda Šnē oboja un Olgas Jegunovas klavieres saspēli Roberta Šūmaņa skaņdarbā Adagio and Allegro op 70 tieši mijiedarbi saasināto ieklausīšanos vienam otrā un ļoti skaidri būvētu muzikālās formveides risinājumu Olgas Jegunovas spēle bija viens no lielākajiem koncerta atklājumiem emocionāli bagātīgs un pārdomāts inteliģents partitūras lasījums azartisks un brīžam negaidīts vai svaigs skatījums uz dažādu faktūras slāņu izcelšanu kopainā tas viss apvienojumā ar apburoši krāsainu un izvērstu klavierspēles piesitienu kolekciju Šīs kvalitātes atspoguļojās arī pianistes saspēlē ar Martu Jagmani Agnesi Kanniņu Liepiņu Lieni Kļavu un Gunu Āboltiņu Roberta Šūmaņa Klavieru kvintetā op 44 Savstarpēji papildinoša un sapratnē sakņota veidojās Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta mūziķu kopspēle kurā dažbrīd gan ievijās kādas individuālas atkāpes no kopējā notikumu tempa vai rakstura Kopsummā koncerta izskaņā īstenojās krāsains un visnotaļ veiksmīgs izvērstā ansambļa interpretējums vienīgi tā dzidrajam smalkuma brīžam pietrūka akustiska plašuma un vēriena 1 jā

    Original URL path: http://www.muzikassaule.lv/recenzijas/title/8 (2016-02-14)
    Open archived version from archive


  • Mūzikas Saule - Recenzijas
    sadzirdama Izcila arī tekstu izvēle kurus autori izmantojuši savu muzikālo fantāziju piepildīšanai Helderlīns Rubo Balzaks Gibons Trākls Tīsdeila Vienīgais opuss kurš programmā zināmā veidā raisa vilšanos bija Viljama Bruksa The Silver Swan blakus relatīvi neiezīmīgam skaņu materiālam tiekam pievilināti ar iespēju dzirdēt vienu dziedoni dziedam daudzbalsīgi lietojot tā saucamo virstoņu dziedāšanu Diemžēl neko vairāk par tādu kā fleindžerēšanu skaņas krāsu maiņu procesā līgani pārejot starp skaņām a i e ū šeit nespēju saklausīt Šie dziedāšanas paņēmieni teju šķiet pa spēkam katram un nekā olimpiski neiespējama iespaidu nesniedz Lieliski bija atkal saskarties ar Kaijas Sāriaho elektroakustikas virtuozitāti turklāt saredzēt komponistes daiļrades metamorfozes desmit gadu laikā 1991 gadā komponētais Nuits adieux ir gan ciets rieksts dziedoņiem vienlaikus dziedot atcerēties mainīt dziedāšanu vienā no katram dziedātājam atvēlētajiem mikrofoniem kuri operē visai sarežģītu tehnoloģiju radot paralēli skaņas tuvuma tiešā skaņa un tāluma reverberācija telpiskums iespaidu par ko paši dziedātāji ir būtībā atbildīgi Atceroties iepriekšējos Radio kora grupas koncertus ar šo opusu kaut vai Lietuvas laikmetīgās mūzikas festivālā Gaida atmiņā palicis lielāks līdzenums neuzkrītoša precizitāte tieši tehniskā izpildījumā šajā gadījumā tehniski apkalpojošā puse šķita uzkrītoši pamanāma un dažos gadījumos neprecīza Pie vainas manuprāt ne visai veiksmīga telpas efektu izvēle reverberācija ar pārāk lielu pēcskaņas rezonansi kuras vietā prasījās eksakti taisna un kosmiska izskaņa 2001 gadā tapušais Tag des Jahrs ar burvīgu kontrastu starp naivu klasicisma dzeju veltītu gadalaiku maiņām un vienlaikus tembrāli ģeniālai elektronikas partijai tomēr ir daudz romantiskāks demokrātiskāks un retinātāks darbs salīdzinot ar Nuits adieux sarežģīto kompozīcijas meistarības un tehnikas prevalēšanu kura šeit otrā plānā ļaujot ansamblim dziedāt jau iepriekš sagatavotu fonogrammu stabili drošajā fonā Tas gan nenozīmē ka šis darbs ar ko sliktāks Iespējams tieši pretēji Un nu pie pirmatskaņojumiem Rolandu Kronlaku par daudzrakstītāju nenosauksi tāpēc jauni darbi katrreiz ir notikums Šoreiz patiesi bija vērts gaidīt vokāli un konceptuāli nostrādāta faktūra skaņdarbā Sleep liecināja par to ka Rolands nav vien instrumentālas un elektroniskas mūzikas speciālists Dzidrums un masīvums opusa veidojumā bija apsveicamās proporcijās papildinot to ar grupas dialogu ar elektroniku Šis arī bija vienīgais opuss koncerta kontekstā kurā elektronika nebija vien papildlīdzeklis krāsotājs vai fons bet vienlīdzīgs līdzdarbonis balsīm Turklāt šī darba elektronisko pusi pēc skanējuma var no visiem visvairāk dēvēt par tīru elektroniku pretstatā pārējo opusu elektroakustikai kurā skaņas izcelsmes avoti lielākoties bija nepārprotami atpazīstami Rolands arī pirms paša koncerta elektronikas partiju pārveidojis daudzkanālu izvērsumā tādējādi izmantojot Spīķeru koncertzāles sniegtās tehniskās iespējas kas ļauj skaņu trajektorijas baudīt kā aizraujošu ceļojumu apkārt vai šķērsām zālei un balkonam Tas jo saistoši Ja man ļauts improvizēt iespējams ka konkrēta un pietiekami tēlaina teksta klātbūtne Georgs Trākls arī komponistam ir palīdzējusi plašāk atvērt savas radošās izdomas durvis spilgtas sirsnīgi cilvēcīgas tēlainības virzienā Ērika Ešenvalda kora rakstības meistarība šķiet komentārus vairs neprasa un arī jaunajais opuss Sunset St Louis šajā ziņā nebija izņēmums Ērikam ir savs skanējums tembrāli harmonisks komplekss kurš labi atpazīstams jebkādā kontekstā Tā nenoliedzami ir stila pazīme bet kā teicis kāds mans pasniedzējs ja komponists atradis savu stilu pēdējais laiks mirt jo dzīve kļūs garlaicīga un atkārtojoša To uz Ēriku pēdējā laikā nevar

    Original URL path: http://www.muzikassaule.lv/recenzijas/title/7 (2016-02-14)
    Open archived version from archive

  • Mūzikas Saule - Recenzijas
    skaņdarbs uzrunāja jūtami mazāk pārlieku izteiktās raksturu un intonāciju vienveidības dēļ lai gan autors koncerta programmā rakstījis ka uz izvēlēto gluži nekonkrētas lielpilsētas tematiku raudzījies kā etnologs vai antropologs šāds visnotaļ vilinošs skatupunkts sevi tomēr nav attaisnojis domāju ka tiešāks kaismīgāks un līdz ar to arī kontrastaināks un niansētāks vērojums šim darbam nāktu tikai par labu Jā protams pilnībā pieļauju ka mūsdienu pasaule labāku mūziku nav pelnījusi taču pēc mana ieskata māksla visos laikos ir radīta galvenokārt kā absolūts pretstats apkārtējās realitātes bezjūtībai un trulumam Lai nu kā Dzenīša jaunākais skaņdarbs ir raisījis nopietnas pārdomas vismaz par mūzikas sociālo dabu Alvila Altmaņa Koncerts kontrabasam ar orķestri pirmais šī žanra paraugs latviešu mūzikā no Andra Dzenīša Koncerta klarnetei atšķīrās tik lielā mērā ka vēl izteiktākus pretstatus starp divu vienlaikus strādājošu komponistu daiļradi grūti iedomāties Kontrabasa koncerta mūzikas valoda vistuvākās asociācijas saistīja ar atsevišķiem Ilonas Breģes Selgas Mences un Viļņa Šmīdberga darbiem autoram apzināti pievēršoties neoromantiskai izteiksmei un liriski psiholoģiskam vēstījumam diapazonā no pastorālas tēlainības līdz tembrāli un dinamiski krāšņām bet emocionāli tikpat atturīgām jūtu izpausmēm Altmaņa darbu uztvēru ar ieinteresētām simpātijām un nevar teikt ka šī mūzika garlaikoja viennozīmīga veiksme te bija solopartijas liriskās kantilēnas sasaukšanās ar orķestra mūziķu atainoto noskaņu spektru un komponista prasme veidot loģisku tematisko attīstību līdz ar izsvērtu tembrālo balansu un pārskatāmu māksliniecisko arhitektoniku Būtisku ieguldījumu šo muzikālo parametru pienācīgā atklāsmē sniedza Gunārs Upatnieks atkal ļaujot pārliecināties par to ka solistam piemītošais kontrabasa tonis ir gaišs un skanīgs bet interpretācija emocionāli bagātīga un apgarota No otras puses jāatzīst ka arī Altmaņa koncerts izklausījās pārlieku vienveidīgs tas ka šī mūzika nekādu īpašu pārsteigumu neizraisītu arī 1910 gadā Nikolaja Alunāna vai Artūra Bobkovica vadībā vēl nebūtu nekas traģisks taču visvairāk neiedvesmoja izteiksmīgu tempa rakstura un muzikālo motīvu kontrastu trūkums Kas arī ir izskaidrojums kādēļ orķestri un diriģenti ja vēlas kaut ko atskaņot no neoromantisma mākslas parasti izvēlas Sibēliusa Nilsena vai Elgara nevis Altmaņa mūziku Publika kontrabasa koncertu uztvēra ļoti atsaucīgi un jācer ka pirmatskaņojums nepaliks pēdējais Pamatīgs kritiens pagātnē izrādījās arī Imanta Mežaraupa un Imanta Kalniņa mūzika Imanta Mežaraupa darba Jau ziemiņa kājas aun ar latviešu tautasdziesmu vārdiem un arī melodijām pirmatskaņojumā dziedātāja Ieva Parša turpinājusi sadarbību ar Liepājas simfonisko orķestri un arī šoreiz interpretācija izdevusies vokāli krāšņa un izjustu pārdzīvojumu caurstrāvota Ne tik lielā mērā pārliecināja komponista sekmes centienos atrast jaunus rakursus folkloras intonāciju un izteiksmes līdzekļu atainojumā orķestra pavadījuma polimodalitāte un poliritmija līdz ar niansēto instrumentālo kolorītu patiešām uzskatāmi par veiksmīgiem atradumiem taču muzikālā kopaina vienalga šķita plakātiska ar vienmuļām un pārāk bieži atkārtotām noskaņām un vietām arī latviešu tautasdziesmu izpratnei neatbilstoši sentimentāla Piedevām vēl grūti iedomāties kāda varētu būt šī skaņdarba turpmākā nākotne ņemot vērā to ka komponists droši vien jau darba procesā nonāca pie atziņas ka ārvalstu interpreti to visticamāk nekad un nekur neatskaņos savukārt Latvijā gandrīz visa trimdā dzīvojošo vai dzimušo autoru mūzika ir laimīgi aizmirsta Liepājas simfoniskā orķestra tūlīt pēc tam spēlētā Imanta Kalniņa Sestās simfonijas Balle pilī bija uzskatāms paraugs pēdējos divdesmit gados tapušās Kalniņa daiļrades zīmīgākajām īpašībām demokrātiska dekoratīva un virspusēja

    Original URL path: http://www.muzikassaule.lv/recenzijas/title/6 (2016-02-14)
    Open archived version from archive


  • Mūzikas Saule - Recenzijas
    Kuzma kā stabils spēlētājs rūpīgi ved un izvirpina no instrumenta tembrālo dažādību kas ir šī darba gandrīz svarīgākais izteiksmes līdzeklis Trešās daļas Clar n Base ieskauj klubu mūzikas impulsos lai arī tikai uz acumirkli parauj līdzi apziņu Tembri ritmi stilīga telpas un laika izjūta kļūst mūzikas īpašā vērtība krāšņi instrumentēta tā pārliecina ka orķestris organiski pakļaujas komponista fantāzijai Sinfonietta Rīga kopā ar Normundu Šnē filigrāni precīzi un dinamiski izdzīvoja darba peripetijas šim pirmatskaņojumam kļūstot par manu vakara spilgtāko notikumu Pirmoreiz Latvijas mūzikas vēsturē tapušo Koncertu kontrabasam un simfoniskajam orķestrim Alvils Altmanis veltījis jaunajam nesen prestižā konkursā laurus plūkušajam kontrabasistam Gunāram Upatniekam Romantisks dvēseliskums siltums un naiva vienkāršība strāvo no Nacionālā simfoniskā orķestra reizē vēstot tā saderību ar mūziku Tradīciju spēks kas ir slavējams tomēr dažkārt šo kolektīvu pietur pārāk tuvu zemei un orķestris visai negribīgi ielaižas muzikālās pārdrošībās Bet šis nav tas gadījums Altmaņa opuss orķestrim der kā uzliets tā skanējums vietām šķiet blīvs pamatīgs bet to labi kopā notur Normunds Vaicis Alvils Altmanis rāda kontrabasu kā pārsteidzoši maigu klusinātu un melodisku bez instrumentam raksturīgajiem pizzicatto un dziļiem basiem ko gribējās bet neizdevās sagaidīt Vai būtu jāpierāda kontrabasa spēja vest melodiju Tas tika skaisti izdarīts vienīgi es tam ticēju tāpat un cīnījos ar iztēli kā tas skanētu čellam Līdzās slavējamai spēlētāja veiklībai un muzikalitātei izstāstot latviskā diatonikā bāzētu stāstu ko mēs uztveram kā nacionālu kaut vai tikai intonatīvās valodas dēļ kurā kā tēlaini vēstīja vakara vadītāja Gunda Vaivode elpo Zemgales līdzenums man pietrūka vien kontrabasa neatkārtojamības vienreizīguma un dziļuma Imanta Mežaraupa simfoniskais darbs mecosoprānam un orķestrim Jau ziemiņa kājas aun noslēdz pirmatskaņojumu plejādi Ar tautasdziesmas vienkāršību Ievas Paršas dziedātās melodijās no vienas puses un polimodālu poliritmisku struktūru orķestra skanējumā no otras skaņdarbs iedvesmo publiku lielā mērā pateicoties tieši izpildītājiem Zināma skumja rezignētība kas nereti raksturīga latviešu mūzikai iegremdē klausītājus senatnes

    Original URL path: http://www.muzikassaule.lv/recenzijas/title/5 (2016-02-14)
    Open archived version from archive



  •  


archive-lv.com, 2017-11-23